Kolektīvās finansēšanas regulas viestās pārmaiņas kopfinansējuma vidē

Laura Ērkšķe
Laura Ērkšķe

In Bankas un Finanses, FinTech Posted

Šonedēļ specializētajā žurnāla “Jurista Vārds” izdevumā, kurš pilnībā veltīts FinTech jeb finanšu tehnoloģijunozarei, varat lasīt mūsu kolēģes, drill. vecākās juristes Lauras Ērkšķes rakstu par Kolektīvās finansēšanas regulas viestajām pārmaiņām kopfinansējuma vidē. FinTech nozare ir viena no mūsu biroja pamatspecializācijām, kurā drill. ir ievērojama praktiskā pieredze. Tieši tādēļ mēs ar nepacietību gaidījām jaunā regulējuma pieņemšanu. Kopš pagājušā gada nogales kolektīvās finansēšanas pakalpojuma sniedzēji var darboties tikai veicot reģistrācijas procesu attiecīgās valsts finanšu un kapitāla tirgus uzraudzības iestādē. Šī reģistrācijas prasība iet roku rokā ar nepieciešamību pakalpojuma sniedzējiem ieviest virkni nozīmīgu prasību un procesu. Sīkāk par šiem jaunievedumiem un ar to saistītajiem izaicinājumiem lasiet rakstā un būsiet laipni gaidīti mūsu birojā, ja Jums par šo radīsies jautājumi.

Ar rakstu var iepazīties zemāk vai žurnālā “Jurista Vārds”.

No brīža, kad 2015. gadā Latvijā parādījās vērā ņemami kopfinansējuma pakalpojuma sniedzēji jeb savstarpējo aizdevumu platformas, pagāja salīdzinoši neilgs laiks, līdz finanšu pakalpojumu uzraugošās iestādes, kā Finanšu un kapitāla tirgus komisija un arī Patērētāju tiesību aizsardzības centrs, sāka vērtēt, kuram finanšu un kapitāla tirgus pakalpojuma ietvaram šāds pakalpojums būtu pakļaujams un kādā veidā uzraugāms. Tas ir likumsakarīgi un loģiski, ņemot vērā, ka šī pakalpojuma sniedzēji akumulēja naudas līdzekļus no ieguldītājiem, kas vairumā gadījumu bija fiziskas personas ar nelielu vai vispār neesošu pieredzi ieguldīšanā. Šie ieguldītāji nebija ne mazākā mērā pasargāti iespējamās kopfinansējuma pakalpojuma sniedzēja vai finansējuma piesaistītāja krāpniecības vai maksātnespējas gadījumos, izņemot vien iespēju tiesāties vai pieteikt savas kreditoru prasības, ja kas noiet greizi.

Kopfinansējuma pakalpojuma sniedzējiem nebija izvirzītas arī tipiskās bāzes prasības, kurām pakļauti uzraugāmie finanšu un kapitāla tirgus dalībnieki. Piemēram, prasības par pašu kapitāla apmēru, dalībnieku reputāciju un naudas līdzekļu izcelsmi, kompetences un reputācijas prasības amatpersonām, pienākums veikt savu klientu un ieguldītāju pārbaudi atbilstoši noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas prasībām, pienākums ieguldītāju līdzekļus turēt šķirti no paša pakalpojuma sniedzēja līdzekļiem un citas prasības.

Jāatzīst, ka arī pašas savstarpējo aizdevumu platformas nesēdēja, rokas klēpī salikušas, un proaktīvi sadarbojās un diskutēja ar Finanšu un kapitāla tirgus komisiju un Finanšu ministriju par to, kā būtu uzraugāmi un regulējami to sniegtie pakalpojumi. Rezultātā Finanšu ministrija 2017. gadā izstrādāja Kopfinansējumu pakalpojumu likumprojektu, kas netika pieņemts, jo iebildumus par likumprojektu cēla gan nozares pārstāvji, gan iesaistītās valsts institūcijas.

Paralēli savstarpējo aizdevumu platformas regulējuma jautājums sāka kļūt aizvien aktuālāks arī Eiropas Savienības līmenī. Eiropas Savienības dalībvalstis īstenoja atšķirīgu pieeju kopfinansējuma pakalpojuma sniedzēju regulēšanā, kas savukārt radīja pamatīgas galvassāpes un izdevumus tiem kopfinansējuma pakalpojumu sniedzējiem, kuri vēlējās savus pakalpojumus aktīvi sniegt ārpus savas reģistrācijas valsts. Vēloties sniegt pakalpojumus citās Eiropas Savienības dalībvalstīs, bieži nācās dibināt atsevišķu juridisko personu, bija jāpielāgo savi biznesa procesi un dokumentācija vietējām prasībām, tādējādi pielāgojot zināmā mērā arī pašu pakalpojumu, atsevišķās valstīs veicot arī licencēšanas vai reģistrācijas procesu un izpildot katrai Eiropas Savienības dalībvalstij specifiskās prasības. Šāda situācija bija pretrunā ar Eiropas Savienības iecerētās Kapitāla tirgus savienības mērķi izveidot vienotu kapitāla tirgu, nodrošinot raitu, bezaizķeršanās piekļuvi kapitāla avotiem gan fiziskām personām, gan jo īpaši mazajam un vidējam biznesam.1

2020. gada oktobrī tika pieņemta Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2020/1503 par Eiropas kolektīvās finansēšanas pakalpojumu sniedzējiem uzņēmējdarbībai un ar ko groza Regulu (ES) 2017/1129 un Direktīvu (ES) 2019/1937 (turpmāk – Regula), kas ir piemērojama kopš pagājušā gada novembra. Regula ir daļa no jau minētās Kapitāla tirgus savienības iniciatīvas.

Turpmāk šajā rakstā tiks aplūkots, kādas ir galvenās ar Regulu ieviestās prasības kolektīvās finansēšanas pakalpojumu sniedzējiem, kādi ir ieguvumi, ieviešot Regulu, un kādi jautājumi vēl prasa atbildes.

 1. Ierobežota piemērojamība

Regula nav piemērojama visos gadījumos, kad tiek īstenota kolektīvā finansējuma piesaiste.

Pirmkārt, tā nebūs piemērojama gadījumos, ja projekta īpašnieks jeb finansējuma piesaistītājs ir patērētājs. Citiem vārdiem sakot, ja gala finansējuma saņēmējs tieši vai netieši būs patērētājs, būs jāmeklē citi ceļi šāda finansējuma piesaistei.

Otrkārt, projekta īpašnieks ar kolektīvās finansēšanas projektiem 12 mēnešu laika posmā var piesaistīt ne vairāk kā piecus miljonus eiro neatkarīgi no tā, vai šis finansējums piesaistīts ar viena vai vairāku kolektīvās finansēšanas pakalpojumu sniedzēju starpniecību. Ja projekta īpašnieks vēlas publiski piesaistīt finansējumu lielākā apjomā, tas būs jāveic saskaņā ar Finanšu instrumentu tirgus likuma prasībām un t.s. Prospektu regulas2 ietvaros.

Iepriekš minētie ierobežojumi tieši izriet no Regulas teksta, taču netieši izriet vēl arī citi. Proti, kolektīvās finansēšanas platformas, kas iepriekš piesaistīja finansējumu savas grupas uzņēmumiem, to vairs nevar darīt Regulas ietvaros. Tas ir saistīts ar Regulas ieviesto interešu konfliktu pārvaldības pienākumu.3 Viens no interešu konfliktu pārvaldības elementiem paredz aizliegumu kolektīvās finansēšanas pakalpojumu sniedzējiem jebkādā veidā piedalīties kolektīvās finansēšanas piedāvājumā. Šeit gan jānorāda, ka aizliegums nav ultimatīvs, bet ir gana visaptverošs un attiecināms uz tiem kolektīvās finansēšanas piedāvājumiem, kuros projektu īpašnieki ir:

1) kolektīvās finansēšanas pakalpojumu sniedzēja kapitāldaļu īpašnieki, kam pieder vismaz 20 % procenti kolektīvās finansēšanas pakalpojumu sniedzēja kapitāla daļu;

2) kolektīvās finansēšanas pakalpojumu sniedzēja pārvaldības institūciju locekļi, vadītāji un darbinieki;

3) jebkura persona, kuru ar iepriekš minētajām personām saista kontroles attiecības.

Tāpat Regula paredz, ka sākotnējie virtuālās valūtas piedāvājumi pēc savas būtības ir ļoti atšķirīgi no kolektīvās finansēšanas projektiem, uz kuriem paredzēts attiecināt Regulu, tāpēc virtuālās valūtas piedāvājumi paliek ārpus Regulas ietvara.

Papildus iepriekš minētajam, piemēram, Finanšu un kapitāla tirgus komisija savā mājaslapā arī norāda, ka Regula nebūs piemērojama komercdarbībai, kas saistīta ar kredīta devēju izsniegto kredītu kredītprasību tirdzniecību tīmekļa platformās. Šādai komercdarbībai jāsaņem ieguldījumu brokeru sabiedrības vai kredītiestādes darbības atļauja.4

2. Skaidrs lomu sadalījums

Regula definē trīs pamata dalībniekus kolektīvās finansēšanas pakalpojuma sniegšanā: projekta īpašnieki (finansējuma piesaistītāji), ieguldītāji (finansējuma sniedzēji) un starpnieki (kolektīvās finansēšanas pakalpojumu sniedzēji), kur pēdējie saved kopā projekta īpašniekus ar ieguldītājiem. Papildus šī pakalpojuma sniegšanā neiztikt bez maksājuma pakalpojuma sniedzēja (šo lomu var uzņemties arī pats kolektīvās finansēšanas pakalpojuma sniedzējs, ja vien tas ir ieguvis atbilstošu licenci) un naudas līdzekļu vai, ja piemērojams, finanšu instrumentu turētāja. Pēdējais var būt tikai Eiropas Savienībā licencēta kredītiestāde vai ieguldījumu brokeru sabiedrība.

Pirms Regulas ieviešanas katra no minēto dalībnieku (īpaši projektu īpašnieku un kolektīvās finansēšanas pakalpojuma sniedzēju) lomām bija diezgan nekonkrēta un principā atkarīga no kolektīvās finansēšanas pakalpojuma sniedzēja ieskatiem. Piemēram, kā organizēt maksājumus starp ieguldītāju un projekta īpašnieku un to līdzekļu turēšanu, cik dziļi pētīt gan projekta īpašnieku, gan ieguldītāju no noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas aspektiem, kādā veidā un cik regulāri pārbaudīt projekta īpašnieku sniegto finanšu informāciju, kā rīkoties situācijās, ja projekta īpašnieks kļūst maksātnespējīgs vai citādā veidā izbeidz savu darbību u.c.

Ar Regulu kolektīvās finansēšanas pakalpojumu sniedzēja loma lielā mērā ir reducēta tieši uz starpniecības pakalpojumiem un tā būtiskākie pienākumi un tiesības aprobežojas ar tālāk minēto:

1) pienākums ieviest riska pārvaldības sistēmu, tostarp pienākums novērtēt kredītrisku, kas saistīts ar konkrēto kolektīvās finansēšanas projektu vai projekta īpašnieku un pienākumu veikt katra ar kolektīvā finansējuma platformas starpniecību piesaistītā aizdevuma vērtēšanu pie būtisku apstākļu iestāšanās;

2) pienākums veikt minimāli vismaz projekta īpašnieka izpēti (t.s. uzticamības pārbaude), lai pārliecinātos, ka projekta īpašnieks nav krimināli sodīts vai neveic uzņēmējdarbību jurisdikcijā, kas nesadarbojas, vai augsta riska trešajā valstī;5

3) ja kolektīvās finansēšanas pakalpojumu sniedzējs piedāvā individuālu kredītprotfeļa pārvaldīšanu, tas jādara saskaņā ar tam skaidri sniegtu pilnvarojumu no ieguldītāja puses un atbilstoši izstrādātai metodoloģijai par kredītu vērtēšanu;

4) pienākums ieviest efektīvas ieguldītāju un projekta īpašnieku sūdzību izskatīšanas procedūras;

5) pienākums efektīvi pārvaldīt interešu konfliktu situācijas;

6) pienākums nodrošināt projekta īpašnieku un ieguldītāju līdzekļu šķirtu turēšanu no paša kolektīvās finansēšanas pakalpojumu sniedzēja līdzekļiem;

7) ja kolektīvās finansēšanas pakalpojumu sniedzējs nodrošina iespēju norēķināties projekta īpašniekiem un ieguldītājiem par veiktajiem darījumiem, tas jāveic, izmantojot atbilstoši licencēta maksājumu pakalpojumu sniedzēja pakalpojumu. Tas var būt gan pats kolektīvās finansēšanas pakalpojumu sniedzējs (pie nosacījuma, ka tas ir saņēmis attiecīgu licenci) vai ar atbilstoši licencēta trešā persona. Alternatīvi kolektīvās finansēšanas pakalpojumu sniedzējs var arī nenodrošināt norēķinu iespējas. Tādā gadījumā tas jau kļūst par projekta īpašnieka uzdevumu (tomēr spēkā paliek nosacījums, ka norēķini veicami tikai ar Eiropas Savienībā atbilstoši licencētu maksājuma pakalpojuma sniedzēja starpniecību);

8) ir definēts minimālās informācijas apjoms, kas jāsniedz ieguldītājiem (piemēram, brīdinājums par riskiem, kas saistīti ar ieguldījumiem, pienākums atklāt saistību neizpildes rādītāju6 vismaz par pēdējiem 36 mēnešiem, pienākums iesniegt brīdinājumu par riskiem katru reizi, kad nepieredzējuši ieguldītāji plāno veikt ieguldījumu vismaz 1000 eiro apmērā vai apmērā, kas pārsniedz 5 % no ieguldītāja aktīvu neto vērtības, pienākums iesniegt ieguldītājam ieguldījumu pamatinformācijas lapu);

9) pienākums pārbaudīt ieguldītāju zināšanas ieguldījumu jomā, saņemt informāciju par to finanšu stāvokli un riska toleranci, lai novērtētu, vai un kādi piedāvātie kolektīvās finansēšanas pakalpojumi piemēroti t.s. nepieredzējušiem ieguldītājiem, tostarp ir pienākums īstenot t.s. simulācijas testus, pārbaudot potenciālo spēju nepieredzējušam ieguldītājam uzņemties riskus noteiktā apmērā;

10) pienākums sniegt regulārus pārskatus attiecīgajai uzraudzības iestādei, atklājot datus par piesaistīto naudas līdzekļu apmēru, ieguldītāju rezidenci u.c. jautājumiem;

11) pienākums īstenot samērīgu, godīgu un skaidru tirgvedības praksi.

Interesanti, ka, lai arī tiek atzīts, ka, ņemot vērā ievērojamo naudas līdzekļu apjomu, ko var piesaistīt ar kolektīvās finansēšanas pakalpojumiem, šie pakalpojumi var tikt pakļauti noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas riskiem,7 Regula šobrīd vēl neparedz, ka kolektīvās finansēšanas pakalpojumu sniedzēji būtu atzīstami par normatīvo aktu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas jomā subjektiem. Nepieciešamību pēc tā vēl vērtēs Eiropas Komisija. Līdz ar to šobrīd visas ar klientu (gan projektu īpašnieku, gan ieguldītāju) izpēti saistītās darbības noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas jomā ir maksājumu iestādes, kura piesaistīta kolektīvās finansēšanas pakalpojuma sniedzēja pakalpojumu sniegšanā, atbildība.

Savukārt projekta īpašniekiem Regula uzliek vairākus jaunus pienākumus, no kuriem būtiskākais ir pienākums sagatavot ieguldījumu pamatinformācijas lapu (key investment information). Ieguldījumu pamatinformācijas lapai jāsatur neliela apjoma informācija par pašu projekta īpašnieku, ieskaitot tā biznesa aprakstu un būtiskākos finanšu rādītājus, kā arī diezgan detalizēts projekta, kam plānots piesaistīt finansējumu, apraksts, tostarp plānotā finansējuma apmērs, gala finansējuma piesaistes termiņš, būtiskākie kapitāla piesaistes nosacījumi, ar projektu saistīto risku apraksts, apraksts ar ieguldītāju tiesībām, apliecinājums, ka projekta īpašnieks ir pilnībā atbildīgs par ieguldījumu pamatinformācijas lapā sniegto informāciju, u.c. Šo ieguldījumu pamatinformācijas lapu projekta īpašniekam ir pienākums aktualizēt atbilstoši faktiskajiem apstākļiem visu laiku, kamēr projekta ietvaros tiek piesaistīti naudas līdzekļi un veikti norēķini ar ieguldītājiem. Šāds projekta īpašnieka pienākums iezīmē būtisku atbildības robežšķirtni starp kolektīvās finansēšanas pakalpojuma sniedzēju un projekta īpašnieku, jo skaidri definē, ka par pašu projektu atbildīgs ir projekta īpašnieks. Šāda pieeja attiecībā uz ieguldījumu pamatinformācijas lapu noteikti ir apsveicama. Pirmkārt, tas ļauj ieguldītājam pieņemt uz informāciju balstītu lēmumu. Otrkārt, tas liek pašam projekta īpašniekam no malas paskatīties uz savu plānoto projektu, ļaujot piestrādāt pie tām projekta detaļām, kas vēl nebija pārdomātas, vai pat atsevišķos gadījumos, iespējams, lemjot par projekta neiekļaušanu kolektīvās finansēšanas platformā, saprotot, ka tas nebūs dzīvotspējīgs. Treškārt, nekorekta vai nepilnīga informācijas atspoguļošana vai tās neatjaunošana ļaus atbildīgajai uzraugošajai iestādei piemērot sodu projekta īpašniekam, kas mudinās projekta īpašniekus atbildīgāk attiekties pret šo pienākumu un finansējuma piesaisti kopumā.

Ieguldītājiem pašsaprotamā kārtā Regulas ietvaros nav pienākumu (izņemot pienākumu sniegt kolektīvās finansēšanas pakalpojuma sniedzējam nepieciešamo informāciju, lai būtu iespējams novērtēt ieguldītājam piemērotāko pakalpojumu un novērtēt, vai ieguldītājs uzskatāms par pieredzējušu vai nepieredzējušu, bet, pat nesniedzot šo informāciju, ieguldītājs var ieguldīt, ja vien apliecina, ka apzinās riskus, ko uzņemas), un pamatā attiecībā uz ieguldītājiem Regulas noteikumi paredz tieši aizsardzības mehānismus, kas sīkāk tiks aplūkoti tālāk raksta 6. sadaļā.

3. Līdzvērtīgas prasības kā citiem finanšu un kapitāla tirgus dalībniekiem

Likumsakarīga un apsveicama ir tādu kvantitatīvo un kvalitatīvo prasību ieviešana kolektīvās finansēšanas pakalpojumu sniedzējiem, kādas parasti tiek izvirzītas finanšu un kapitāla tirgus dalībniekiem. Proti, minimālās pašu kapitāla prasības (pašu kapitālam jāatbilst augstākajai no šīm summām: 25 000 eiro vai ceturtā daļa no fiksētajiem pieskaitāmajiem izdevumiem iepriekšējā gadā), atbilstošas izglītības un nevainojamas reputācijas prasība personām, kuras pārvalda kolektīvās finansēšanas pakalpojumu sniedzēju, un kapitāldaļu turētājiem, kam pieder vismaz 20 % kapitāla daļu, prasība par iekšējās kontroles sistēmas un IT sistēmas izveidi, darbības nepārtrauktības plāna esamība un citi.

Jāuzteic Finanšu un kapitāla tirgus komisija, kas ir ieguldījusi ievērojamu darbu, lai saprotamā un viegli uztveramā veidā savā mājaslapā izklāstītu prasības, kādas izvirzītas kolektīvo pakalpojumu sniedzējiem, soli pa solim paskaidrojot reģistrācijas procesu un arī vispārējos vilcienos iezīmējot uzraudzības procesu pēc darbības uzsākšanas.8 Ir vērts ielūkoties.

4. Pārrobežu pakalpojumu sniegšana un uzraudzība

Regula paredz iespēju jebkuram kolektīvā finansējuma pakalpojuma sniedzējam, kas ir izgājis Regulā paredzēto reģistrācijas procesu kādā no Eiropas Savienības dalībvalstu finanšu uzraudzības iestādēm, tiesības bez papildu prasību izpildes sniegt savus pakalpojumus jebkurā no Eiropas Savienības dalībvalstīm. Tam ir nepieciešams tikai iesniegt lūgumu ar Regulā paredzēto informāciju tai finanšu uzraudzības iestādei, kas atļāvusi sniegt kolektīvā finansējuma pakalpojumus. Tālāk atbildīgā finanšu uzraudzības iestāde paziņo par kolektīvā finansējuma pakalpojuma sniedzēja vēlmi dalībvalstu kompetentajām iestādēm, kurās kolektīvās finansēšanas pakalpojumu sniedzējs ir iecerējis sniegt kolektīvās finansēšanas pakalpojumus. Jau piecpadsmitajā dienā pēc sava lūguma iesniegšanas kolektīvā finansējuma pakalpojuma sniedzējs var sākt sniegt savus pakalpojumus bez nepieciešamības nodrošināt fizisku klātbūtni katrā no dalībvalstīm, kurā tas iecerējis pakalpojumu sniegšanu. Šāda pieeja atbilst Kapitāla tirgus savienības mērķim par atvieglotu piekļuvi finanšu un kapitāla tirgiem.

Vienlaikus Regula arī skaidri pasaka, ka par attiecīgā kolektīvā finansējuma pakalpojuma sniedzēja uzraudzību ir atbildīga tā finanšu uzraudzības iestāde, kas tam izsniegusi atļauju. Attiecīgi gan kolektīvā finansējuma pakalpojuma sniedzējam ir skaidrība, pie kā vērsties un ar ko risināt jautājumus saistībā ar savu darbību, gan arī finanšu uzraudzības iestādēm nav jānodarbojas ar papildus interpretācijām, vērtējot, vai kolektīvā finansējuma pakalpojuma sniedzēja darbība citās dalībvalstīs pakļaujas to uzraudzībai vai nē.

5. Interešu konfliktu pārvaldība

Ļoti būtisks un jau ilgstoši nepieciešams pienākums, ko paredz Regula, ir pienākums kolektīvā finansējuma pakalpojuma sniedzējam īstenot efektīvu interešu konfliktu pārvaldību. Tas pilnībā atbilst Regulā nostiprinātajam principam, ka kolektīvā finansējuma pakalpojuma sniedzējam ir jābūt neitrālam starpniekam, kura vienīgais uzdevums ir savest kopā ieguldītājus ar projekta īpašniekiem.

Interešu konfliktu novēršanas koncepts Regulā tiek īstenots ar vairākiem elementiem.

• Pirmkārt, projektu īpašnieki nedrīkst būt saistīti ar kolektīvā finansējuma pakalpojuma sniedzēju (precīzi kritēriji saistīto personu jēdzienam uzskaitīti raksta 1. sadaļā).

• Otrkārt, ja ar kolektīvā finansējuma pakalpojuma sniedzēju saistītās personas iegulda projektos, kas izvietoti šī kolektīvā finansējuma pakalpojuma sniedzēja vietnē, šiem ieguldījumiem jābūt uz līdzvērtīgiem nosacījumiem, kā tos veiktu jebkurš cits ieguldītājs, un šīs saistītās personas nedrīkst baudīt nekāda veida priekšrocības vai privilēģijas. Papildus kolektīvā finansējuma pakalpojuma sniedzējam ir jāatklāj informācija savā mājaslapā, ka šādi saistīto personu ieguldījumi tiek pieļauti, un jānorāda, kuros projektos šie ieguldījumi ir veikti.

• Treškārt, kolektīvā finansējuma pakalpojuma sniedzējam noteiktais aizliegums pieņemt atlīdzību, atlaidi vai nemonetāru labumu par ieguldītāju rīkojumu novirzīšanu konkrētam kolektīvās finansēšanas projektam savā vai citā kolektīvās finansēšanas platformā. Attiecīgi ieteikt kādu konkrētu kolektīvās finansēšanas projektu kolektīvā finansējuma pakalpojuma sniedzējs var tikai atbilstoši paša ieguldītāja definētajam parametram vai riska rādītājiem, un arī tad tas ir veicams bez papildu maksas.

Interešu konfliktu pārvaldības pasākumu ieviešana ir ļoti būtiska, lai izskaustu līdz šim pastāvējušo praksi, kur bieži kopfinansējuma pakalpojuma sniedzēji un to saistītās personas, tostarp darbinieki, izmantojot to rīcībā esošo informāciju par projektu, izmantoja iespēju gan ieguldīt, gan ātrāk par citiem ieguldītājiem izstāties no projekta, ja bija paredzamas projekta īpašnieka finansiālas grūtības, par ko kolektīvā finansējuma pakalpojuma sniedzējs likumsakarīgi saņēma informāciju, pirms to uzzināja pārējie ieguldītāji. Šāda prakse, protams, nekādā mērā neatbilda godprātīgas un taisnīgas attieksmes pret ieguldītājiem principam.

6. Ieguldītāju aizsardzība

Uzreiz jānorāda, ka ieguldītāju aizsardzība Regulas ietvaros neparedz šo ieguldītāju ieguldījumu segšanu nedz noguldījumu garantiju sistēmas, nedz ieguldītāju kompensācijas sistēmas ietvaros.9 Tā vietā ieguldītāju aizsardzība ir balstīta uz vairākiem citiem pasākumiem.

• Pirmkārt, kolektīvās finansēšanas pakalpojumu sniedzējam ir pienākums turēt ieguldītāju līdzekļus un aktīvus (vērtspapīrus, ja tas ir piemērojams) šķirti no saviem līdzekļiem pie atsevišķa līdzekļu turētāja. Tas ļauj aizsargāt ieguldītāju līdzekļus, ja kolektīvās finansēšanas pakalpojumu sniedzējs piedzīvo finanšu grūtības un pret to tiktu vērstas kreditoru prasības, ieskaitot maksātnespējas procesa ierosināšanu.

• Otrkārt, līdzīgi kā ieguldījumu pakalpojumu sniegšanā, ir ieviests ieguldītāju dalījums atkarībā no to zināšanām un pieredzes ieguldījumu jomā, to finanšu labklājības stāvokļa, spējas uzņemties finanšu risku un ieguldījumu mērķiem. Regula paredz dalījumu divās kategorijās – pieredzējis ieguldītājs un nepieredzējis ieguldītājs, kas pēc būtības atbilst attiecīgi profesionāla klienta un privāta klienta statusam, kā to paredz Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 15. maija Direktīva 2014/65/ES par finanšu instrumentu tirgiem un ar ko groza Direktīvu 2002/92/ES un Direktīvu 2011/61/ES.

Protams, attiecībās ar nepieredzējušiem ieguldītājiem kolektīvās finansēšanas pakalpojumu sniedzējiem ir krietni vairāk darba: (1) ir jānovērtē, vai un kādi piedāvātie kolektīvās finansēšanas pakalpojumi potenciālajiem nepieredzējušiem ieguldītājiem ir piemēroti (šī pārvērtēšana jāveic ik pēc diviem gadiem); (2) ir jāsniedz brīdinājumi par risku, kas saistīts ar ieguldījumu katru reizi, pirms nepieredzējušais ieguldītājs vēlas ieguldīt summu, kas pārsniedz 1000 eiro vai 5 % no minētā ieguldītāja aktīvu neto vērtības; (3) reizi gadā attiecībā uz šādu ieguldītāju jāveic simulācija par tā spēju ciest zaudējumus 10 % apmērā no to aktīvu neto vērtības.

• Treškārt, attiecībā uz nepieredzējušiem ieguldītājiem ir paredzēts t.s. pirmslīguma pārdomu periods (vismaz četras dienas), kura laikā ieguldītājs var atsaukt savu piedāvājumu ieguldīt vai izteikumu par ieinteresētību kolektīvās finansēšanas piedāvājumā bez jebkādām sev nelabvēlīgām sekām.

• Ceturtkārt, par katru projektu, kura ietvaros tiek veikta kolektīvā finansējuma piesaiste, ieguldītājiem jābūt pieejamai ieguldījumu pamatinformācijas lapai (key investment information) ar gana visaptverošu informāciju par pašu projekta īpašnieku, projektu un finansējuma piesaistes noteikumiem, kur cita starpā jābūt skaidrām atrunām par riskiem, to, ka ieguldījums nav pakļauts nevienai no aizsardzība shēmām, un ieteikumu neieguldīt vairāk kā 10 % no ieguldītāja aktīvu neto vērtības.

• Piektkārt, kolektīvās finansēšanas pakalpojumu sniedzējiem ir vismaz reizi gadā jāatklāj t.s. saistību neizpildes rādītājs jeb dati par to, cik lielā mērā vismaz pēdējo 36 mēnešu ietvaros kolektīvās finansēšanas pakalpojumu portālā izvietotajos projektos, kuros ticis piesaistīts finansējums, nav izpildītas tajos paredzētās saistības.

• Sestkārt, kolektīvās finansēšanas pakalpojuma sniedzējam ir jāīsteno efektīvs bezmaksas sūdzību izskatīšanas process, neļaujot ieguldītāju sūdzībām palikt neizskatītām un nerisinātām.

7. Risināmie jautājumi

Gandrīz viennozīmīgi var apgalvot, ka būtiskākā atšķirība, salīdzinot ar iepriekš pastāvējušo situāciju, un šī brīža viens no lielākajiem izaicinājumiem ir jautājums par t.s. otrreizējo tirgu kolektīvās finansēšanas pakalpojumu platformās.

Iepriekš otrreizējo tirgu (proti, tirgu, kur investori varēja tirgoties savā starpā ar jau veiktajiem ieguldījumiem) uzturēja kolektīvās finansēšanas pakalpojumu sniedzējs, nodrošinot gan norēķinus starp pusēm, gan ieguldījumu pilnīgu vai daļēju pārvešanu citam ieguldītājam, gan nepieciešamās informācijas sniegšanu projekta īpašniekam.

Regula šo otrreizējā tirgus modeli neatbalsta. Tā vietā paredzēts t.s. virtuālais ziņojumdēlis, kur investori var izteikt interesi pirkt vai pārdot savus ieguldījumus (proti, aizdevumus, pārvedamus vērtspapīrus vai cita veida kolektīvajā finansēšanā pieļaujamus finanšu instrumentus). Kolektīvās finansēšanas pakalpojumu sniedzējam aizliegts integrēt šajā sludinājumu dēlī jebkādus ieguldītāju pieprasījuma un piedāvājuma sapārošanas (matching) risinājumus, kas ir pretēji iepriekš pastāvējušai praksei. Tas nozīmē, ka ieguldītājiem, kas vēlas noslēgt darījumu par ieguldījuma pārdošanu, pašiem jādomā, kādā veidā šo darījumu noslēgt un noformēt, jāorganizē norēķinu veikšana, jāatceras par šo darījumu paziņot gan projekta īpašniekam, gan kolektīvās finansēšanas pakalpojumu sniedzējam.

No iepriekš minētā varētu pieņemt, ka šāds otrreizējā tirgus modelis varētu drīzāk būt pievilcīgs pieredzējušiem ieguldītājiem, kuru ieguldījumu summas ierasti ir lielākas, līdz ar to arī ir drīzāk vērts uzņemties šādus organizatoriskos procesus. Savukārt ieguldītājiem, kuru ieguldījumu summas ir nelielas, pirmšķietami būtu mazāka interese pašiem organizēt šādus darījumus. Tas savukārt ietekmē ieguldījumu likviditāti, jo ieguldītājam ir jātur savs ieguldījums līdz tā termiņa beigām. Vienlaikus Regula neaizliedz iespēju kādai trešajai personai uzņemties šo otrreizējā tirgus piedāvājuma un pieprasījuma savedēja lomu, darbojoties, piemēram, šajā aspektā kā ieguldītāju pilnvarotai personai.

Interesants ir arī Regulas izvēlētais risinājums atļaut kolektīvās finansēšanas pakalpojumu sniedzējam iesaistīties darbībās, uz kurām neattiecas Regulas ietvaros izsniegtā atļauja jeb, citiem vārdiem, tiesības veikt papildu uzņēmējdarbību. Ņemot vērā, ka Regula, piemēram, neparedz īpašu regulējumu attiecībā uz projekta īpašnieka komercnoslēpumu iespējamo izpaušanu vai izmantošanu savtīgos nolūkos, šis ir aspekts, ko vērts ņemt vērā projekta īpašniekiem, uzsākot sadarbību ar finansēšanas pakalpojumu sniedzēju, paredzot nepieciešamos atbildības mehānismus. Tāpat šķistu tomēr samērīgs pienākums kolektīvās finansēšanas pakalpojuma sniedzējam vismaz informēt savu uzraugošo iestādi par papildu uzņēmējdarbības veikšanu.

Kā pēdējais, protams, jāmin vairāku ļoti iekavējušos regulatīvo tehnisko standartu pieņemšana un spēkā stā­šanās (šobrīd tie ir projektu stadijā). Šo regulatīvo tehnisko standartu uzdevums ir praktiski risināt un sniegt norādes par Regulas piemērošanas aspektiem, piemēram, par aizdevumu portfeļa individuālā pārvaldīšanā izmantojamo metodoloģiju, interešu konfliktu pārvaldīšanas sistēmu, sūdzību procesu, pieteikuma formu un saturu atļaujas saņemšanai kolektīvās finansēšanas pakalpojumu saņemšanai u.c. Šāda nenoteiktība, protams, nepalīdz esošajiem un topošajiem tirgus dalībniekiem pieņemt lēmumus par viena vai otra procesa organizāciju un potenciāli var ietekmēt izmaksas, kas saistītas ar kolektīvās finansēšanas pakalpojumu sniegšanas atļaujas saņemšanu.

8. Kopsavilkums

Regulas pieņemšana un spēkā stāšanās noteikti ir apsveicama. Pirmkārt, vismaz uz daļu no kolektīvās finansēšanas pakalpojumu veidiem Eiropas Savienības līmenī tiks attiecināts vienots regulējums un prasības, ieviešot arī ļoti vienkāršu t.s. passporting procedūru, ja kolektīvās finansēšanas pakalpojumu sniedzējs plāno pakalpojumu sniegt vairākās Eiropas Savienības dalībvalstīs. Tādējādi var cerēt, ka tik tiešām gan ieguldītājiem, gan mazajam un vidējam biznesam būs vieglāka un ērtāka piekļuve papildu ieguldījumu un finansējuma iespējām. Otrkārt, ir skaidri definēts lomu un pienākumu sadalījums starp kolektīvās finansēšanas pakalpojumā iesaistītajiem – projekta īpašnieku, ieguldītāju un pašu kolektīvās finansēšanas pakalpojumu sniedzēju, kā arī definētas tiem izvirzāmās prasības. Treškārt, ir iedibināti ieguldītāju aizsardzības pasākumi, tostarp pienākums kolektīvās finansēšanas pakalpojuma sniedzējam pārvaldīt interešu konflikta situācijas un nodrošināt ieguldītāju līdzekļu šķirtu turēšanu. Ceturtkārt, ir viesta skaidrība jautājumā par to, vai kolektīvās finansēšanas pakalpojums sevī ietver tiesības veikt norēķinus un naudas līdzekļu turēšanu, vai tas tomēr ir maksājumu pakalpojums, kam nepieciešama atsevišķa licence. Tagad atliek tikai sagaidīt pirmos tirgus dalībniekus, kas saņems atļauju Finanšu un kapitāla tirgus komisijā minēto pakalpojumu sniegšanā, un vērot to darbību.