Mazliet vairāk drosmes

Avatar
Laura Ērkšķe

In FinTech Posted

Piekritīsiet, ka bailes, tai skaitā bailes kļūdīties, nav labākais sabiedrotais, lai pieņemtu izsvērtus, loģiski pamatotus lēmumus un paskatītos uz situāciju objektīvi?

Šī komentāra mērķis ir dalīties ar pieredzi par Valsts ieņēmumu dienesta  (turpmāk – VID) pārbaudēm, ko VID veic kā viena no uzraudzības un kontroles institūcijām noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas jomā. Precīzāk, lai diskutētu par to, kā VID šobrīd interpretē sev saskaņā ar Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likumu (turpmāk – Legalizācijas likums) pakļauto subjektu loku.

Atbilstoši Legalizācijas likuma 45.pantam VID uzrauga virkni saimnieciskās un profesionālās darbības veicēju. Šis saraksts ir izsmeļošs, taču vienlaikus pakļauts interpretācijai, kā tiks atspoguļots tālāk. Tātad Legalizācijas likuma 45.panta sestās daļas a) apakšpunkts nosaka, ka VID uzrauga tos Legalizācijas likuma subjektus, kas sniedz kreditēšanas pakalpojumus, tai skaitā finanšu līzingu, ja pakalpojumu sniegšanai nav nepieciešama licencēšana. Papildus Legalizācijas likuma 3.pants definē šī likuma subjektus, kas ir saimnieciskās vai personiskās darbības veicēji. Cita starpā šajā pantā ir iekļauta norāde, ka par Legalizācijas likuma subjektu uzskatāmas arī finanšu iestādes. Savukārt par finanšu iestādi atbilstoši Legalizācijas likuma 1.panta septītajam punktam uzskatāms komersants, filiāle vai pārstāvniecība, kas nav kredītiestāde un kas sniedz vismaz vienu pakalpojumu Kredītiestāžu likuma izpratnē. Pašsaprotami, ka kreditēšana ir viens no šādiem pakalpojumiem.[1] No iepriekšminētajiem noteikumiem ir gana viegli secināt, ka kreditēšanas pakalpojumu sniegšana iestādi, kas nav ne kredītiestāde, ne licencēts patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējs, ļauj uzskatīt par Legalizācijas likuma subjektu un pakļauj VID uzraudzībai. Tāda pieeja ir loģiska un pamatota, jo kreditēšana ir viens no izplatītākajiem pakalpojumiem, kur iespējama noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācija vai terorisma un proliferācijas finansēšana.

 

Tomēr šeit ir viens āķis – kas tieši ir uzskatāms par kreditēšanu? Cik regulārai un apmēros nozīmīgai ir jābūt naudas summu aizdošanai, lai to klasificētu kā kreditēšanu? Un vai ir nozīme, kam tiek aizdota šī naudas summa? Starp citu, ne Legalizācijas likums, ne Kredītiestāžu likums kreditēšanu kā terminu nedefinē. Ja skatāmies pēc analoģijas Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 8.pantā ietverto skaidrojumu, tad kreditēšana ir apsolījums piešķirt vai faktiska kredīta piešķiršana atlikta maksājuma, aizdevuma vai citas tamlīdzīgas finansiālas vienošanās veidā. Civillikums aizdevumu definē kā zināma daudzuma atvietojamu lietu nodošana īpašumā, ar pienākumu atdot saņemto tādā pašā daudzumā un tādas pašas šķiras un labuma lietās.[2]

 

Šī brīža VID interpretācija ir, ka jebkuru naudas summu aizdošana, ko veic juridiskā persona, neatkarīgi no summas, neatkarīgi no tā, cik bieži notiek šāda aizdošana un neatkarīgi no tā, vai tas notiek uzņēmumu grupas ietvaros vai nē, ir kreditēšanas pakalpojumu sniegšana.

as automātiski uzliek juridiskajai personai virkni pienākumu, ko paredz Legalizācijas likums. Proti, šai personai ir jāapstiprina par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, proliferācijas un terorisma finansēšanas novēršanu atbildīgo personu, kurai jāpārzina šī joma (tas jāspēj pierādīt ar attiecīgu apmācību sertifikātu) un tai ir pienākums izstrādāt iekšējās kontroles sistēmu. Kas tieši ir paredzams šajā iekšējās kontroles sistēmā (kurai, protams, jābūt gan rakstiski “uzliktai uz papīra”, gan jābūt iedzīvinātai vairāk vai mazāk progresīvos tehniskajos risinājumos, attiecīgi veltot tam gan laika, gan materiālos resursus), ir norādīts gan Legalizācijas likuma 7.pantā, gan uzskaitīts VID mājas lapā.[1] Praksē tas nozīmē, ka juridiskajai personai ir vismaz jāveic (un jādokumentē) risku novērtējums, t.i. jānovērtē gan sev piemītošie riski, gan ar tās klientu, klienta rezidences valsti, klientu personisko vai saimniecisko darbību, tai skaitā ar klienta juridisko formu, klienta izmantotā kreditēšanas pakalpojuma un šāda pakalpojuma saņemšanas kanāla saistītais noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas, proliferācijas un terorisma finansēšanas risks.[4] Risku novērtējumam jābūt argumentētam – “pliki” apgalvojuma veida paziņojumi, ka klientam, tai skaitā tā juridiskajai formai, piemīt zems risks[5], kreditēšanai kā pakalpojumam ir zems risks un klienta saimnieciskajai darbībai piemīt zems risks, neder. Šādu riska novērtējumu VID, visticamāk izbrāķēs.

Pēc riska novērtējuma, ir jāizstrādā kārtība, kā juridiskā persona pilda pārējos Legalizācijas likumā paredzētos pienākumus. Proti, kā tiek sadalīti klienti pēc tiem piemītošā riska, kā tie identificējami, kā izpētāmi (uzskaitot konkrētus izpētes pasākumus) un novērtējams tiem piemītošais risks, kad tiek veikti ziņojumi par aizdomīgu darījumu, kad ir jāatturas no darījuma attiecībām, kad atkārtoti jāpēta klients utt., utjpr. Neiztikt arī bez vismaz dažu anketu izstrādes, kā identifikācijas, klienta izpētes un klienta padziļinātas izpētes anketa. Jāievieš aizdomīgu darījumu reģistrs, klientu reģistrs un vēl jāparedz virkne citu pasākumu.

 

Pieņemu, ka nogurums pārņem, tikai lasot šeit uzskaitīto. Tagad iedomājieties, ka jums vienpersoniski piederošais uzņēmums nolemj aizdot naudas līdzekļus savam meitas uzņēmumam, bet pēc kāda pusotra gada vai diviem – aizdot vēl vienam meitas uzņēmumam. Vienlaikus aizdodošais uzņēmums ir ražošanas uzņēmums un tā pamata saimnieciskā darbība nav ar kreditēšanu saistīta. Pēc šī brīža VID interpretācijas aizdodošā uzņēmuma pienākums būtu reģistrēties kā Legalizācijas likuma subjektam, jo tas kvalificētos kā finanšu iestāde Legalizācijas likuma izpratnē. Uzņēmumam būtu pienākums izstrādāt iekšējās kontroles sistēmu, identificēt savu meitas uzņēmumu, tai skaitā, saņemot no meitas uzņēmuma aizpildītu klienta anketu, noteikt šiem meitas uzņēmumam tam piemītošo riska līmeni, veikt šī meitas uzņēmuma izpētes darbības, kas cita starpā ietver pienākumu pārliecināties par meitas uzņēmuma patieso labuma guvēju (kas sakrīt ar aizdodošā aizņēmuma patieso labuma guvēju). Tātad visas no Legalizācijas likuma izrietošās darbības tiek veiktas tā, it kā šie abi uzņēmumi nebūtu nekādā veidā saistīti, viens par otru neko nezinātu un attiecīgi arī rīkotos viens no otra pilnīgi neatkarīgi. Pavērtējot no malas, kādus mērķus sasniedz šāda pieeja? Vai ir liela iespēja, ka mātes sabiedrība atzīs savu meitas sabiedrību par augsta riska klientu, ar kuru nevēlēsies sadarboties (t.i., nolems neaizdot naudas līdzekļus)? Vai atzīs meitas sabiedrību par augsta riska klientu, kam piemēros padziļinātās izpētes pasākumus, ko atkārtos regulāri? Vai sniegs ziņojumu Valsts ieņēmumu dienestam vai Finanšu izlūkošanas dienestam par iespējamu aizdomīgu darījumu? Šaubos.

 

Otrs piemērs – sabiedrība, kurai ir tikai viens īpašnieks, trīs gadu laikā noslēdz divus aizdevuma līgumus un vienu konvertējama aizdevuma līgumu, kur aizdevējam ir paredzētas tiesības pēc saviem ieskatiem konvertēt savu aizdoto naudas summu aizņēmēja kapitāla daļās vai atprasīt aizdoto naudas summu. “Parastie” aizdevuma līgumi savukārt slēgti ar citu šim īpašniekam vienpersoniski piederošo uzņēmumu un ar uzņēmumu, kur šim pašam īpašniekam pieder ap 10% no kapitāla daļām. Jā, var saskatīt loģiku, ka ir jāiepazīst uzņēmums, kuram tiek izsniegts konvertējams aizdevums un tas jāvērtē. Tas būtu jebkura saprātīga uzņēmēja pirmais solis – izpētīt, kur tas plāno ieguldīt savu naudu. Taču “parasto” aizdevuma līgumu gadījumā aizdevējam visticamāk varētu trūkt motivācijas ziņot par jebkādu iespējamu aizņēmēju aizdomīgo darījumu kaut vai tāpēc, ka aizdevēja patiesais labuma guvējs vienā gadījumā ir tas pats, kas aizņēmējam, bet attiecībā uz otru aizņēmēju, kurā tam pieder tikai šie 10%, tas arī ir ieinteresēts saņemt savu peļņas daļu, ko ienes uzņēmums, kam tiek aizdoti naudas līdzekļi. Līdz ar to būtu pamatoti secināms, ka šeit ir maza ticamība, ka tiek sasniegts kāds racionāls mērķis.

 

Vienīgais ieguvums abos augstāk aprakstītajos gadījumos ir tāds, ka VID saņem ziņu par šādiem darījumiem, jo uzņēmumi, kas izsnieguši aizdevumus, ir reģistrējušies kā Legalizācijas likuma subjekti un VID ir pamats doties pārbaudē, lai šķetinātu, kādi īsti aizdevuma līgumi slēgti un kāpēc. Bet šāda iespēja – pieprasīt informāciju, dokumentus un veikt uzņēmuma pārbaudes, VID ir iespēja arī nodokļu pārbaudes ietvaros. Un ja nodokļu pārbaudes ietvaros ir konstatēts, ka uzņēmums iespējams ir iesaistīts noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijā vai proliferācijas vai terorisma finansēšanā, tas neliegtu VID īstenot savas kā uzraugošās iestādes pilnvaras, ko tai paredz Legalizācijas likums. Savukārt pieprasīt uzņēmumiem veikt formālas darbības, no kurām jau sākotnēji ir skaidrs, ka nebūs nekāda pievienotā vērtība (īpaši gadījumos, kad aizdevuma līgumi tiek slēgti vienas uzņēmumu grupas ietvaros), vienlaikus veltot tam savus laika un finanšu resursus, šķiet nesamērīgi. Arī no VID resursu  izmantošanas lietderības aspekta – vai ir vērts tērēt ierēdņu laiku, lasot risku novērtējumus, politikas un procedūras, ko izstrādājušas sabiedrības manis pieminētajos un līdzīgos gadījumos?

 

Es ar diezgan lielu pārliecību teikšu, ka daudzi uzņēmumi pat neiedomājas, ka viena vai pāris aizdevumu līgumu noslēgšana, ja aizdošana netiek īstenota kā šī uzņēmuma pamata saimnieciskā darbība, pēc VID esošās interpretācijas nozīmē pienākumu veikt visas iepriekš Legalizācijas likumā un no tā izrietošajiem normatīvajiem aktiem izrietošās darbības. Vienlaikus sankcijas par Legalizācijas likuma prasību neizpildi, ko pret šādu uzņēmumu var vērst Valsts ieņēmumu dienests, ir gana skarbas – līdz pat aizliegumam veikt saimniecisko darbību un pieprasījumam sabiedrību izslēgt no komercreģistra.

 

Jautājums – vai tiešām jebkurš uzņēmums, kurš savu reizi ir aizdevis naudas līdzekļus kādam, ir jāuzskata par Legalizācijas likuma subjektu? Vai atslēga tomēr nebūtu jāmeklē tanī, ka Legalizācijas likuma 3.panta pirmajā daļā minētais jēdziens “personas, kuras veic saimniecisko darbību” ir jāskata kopā ar šajā pašā pantā minētajiem saimnieciskās un profesionālās darbības veidiem? Citiem vārdiem sakot, tikai, ja uzskatāms, ka persona veic [pamata] saimniecisko darbību kreditēšanas jomā, tā būtu uzskatāma par Legalizācijas likuma subjektu? Tāda pieeja saskanētu ar Legalizācijas likumā sniegtajiem finanšu iestādes piemēriem, kas uzskatāmi par Legalizācijas likuma subjektiem.[6] Tas atbilstu arī paša VID sniegtajam skaidrojumam, ka saimnieciskā darbība tiek veikta, ja tā ir regulāra un sistemātiska – trīs un vairāk darījumi gadā vai pieci un vairāk darījumi trijos gados.[7] Atsevišķas epizodes, kad uzņēmums veic noteikta veida darījumus automātiski nenozīmē, ka tā ir uzskatāma par šī uzņēmuma saimniecisko darbību. Attiecīgi arī dēļ atsevišķu aizdevuma līgumu noslēgšanas ilgākā laika periodā nav pamatoti uzlikt uzņēmumam par pienākumu veikt “pilnu ciklu” ar visām Legalizācijas likuma darbībām. Prasīt, lai uzņēmums iepazīst savu aizņēmēju, noskaidro, kā tas plāno atmaksāt aizdevumu, kāda ir tā saimnieciskā darbība un peļņas avoti – to visu aizdodošais uzņēmums varētu darīt bez milzu rakstu gabalu izveides. Savukārt, ja aizdevums tiek izsniegts uzņēmumu grupas ietvaros, tad pat šo darbību loks būtu sašaurināms, koncentrējoties uz to, no kādiem naudas līdzekļiem šis aizdevums tiks atmaksāts.

 

Nobeigumā gribētu aicināt VID būt drosmīgākiem un pildot savas funkcijas kā neatkarīgai iestādei Legalizācijas likuma ietvaros, piemērot un interpretēt Legalizācijas likuma noteikumus un prasības pēc to mērķa un jēgas, ne tikai burta. Savukārt uzņēmējus aicinu būt drosmīgiem, iebilstot pret  nesamērīgām prasībām un nebaidoties no sev nevēlamām konsekvencēm papildus VID pārbaužu formā vai citos veidos.

[1] Sk. Kredītiestāžu likuma 1.panta ceturtā punkta b) apakšpunktu.

[2] Sk. Civillikuma 1934.pantu.

[3] Sk. https://www.vid.gov.lv/lv/noziedzigi-iegutu-lidzeklu-legalizacijas-noversana .

[4] Sīkāk par riska novērtējumā ietveramās informācijas saturu interesenti var apskatīt Vadlīnijas Valsts ieņēmumu dienesta uzraugāmajiem Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likuma subjektiem, kas pieejamas https://www.vid.gov.lv/lv/vadlinijas.

[5] Šeit un turpmāk, ja no konteksta neizriet savādāk, ar risku saprotot noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas, proliferācijas un terorisma finansēšanas risku.

[6] Atbilstoši Legalizācijas likuma 1.panta septītajam punktam finanšu iestādes ir apdrošināšanas komersants, ciktāl tas veic dzīvības apdrošināšanas vai citas ar līdzekļu uzkrāšanu saistītas apdrošināšanas darbības, privātais pensiju fonds, apdrošināšanas starpnieks, ciktāl tas sniedz dzīvības apdrošināšanas vai citus ar līdzekļu uzkrāšanu saistītus apdrošināšanas pakalpojumus, ieguldījumu brokeru sabiedrība, ieguldījumu pārvaldes sabiedrība, kapitālsabiedrība, kas nodarbojas ar ārvalstu valūtas skaidrās naudas pirkšanu un pārdošanu, maksājumu iestāde, elektroniskās naudas iestāde, krājaizdevu sabiedrība, alternatīvo ieguldījumu fondu pārvaldnieks, pārapdrošināšanas pakalpojumu sniedzējs, finanšu līzinga pakalpojumu sniedzējs, persona, kura nodarbojas ar patērētāju kreditēšanu un kurai Patērētāju tiesību aizsardzības centrs izsniedz speciālo atļauju (licenci) kreditēšanas pakalpojumu sniegšanai.

[7] Sk: https://www.vid.gov.lv/lv/saimnieciskas-darbibas-veiceji